Mēnesmeita

19. septembris, 2026 pl. 12:40, Nav komentāru

Mēnesmeita

Reiz dzīvoja Nāriņa. Viņa bija skaistām matu cirtām, tirkīzzilu krāsas asti, un ziediem, pērlēm rotāta. Viņa, kā vienmēr, peldēdama pa straumi, ko jūra pati bija izdomājusi, bieži palaida garām kādu pērļu gliemežnīcu, kādu gaismas staru, jo viņas sirds pēc kaut kā cita itkā ilgojās. Tikai, viņa neprata pati sev, ne kādam citam to aprakstīt. Reiz, kādā dienā, ūdens straumei glāzmojot un mirdzot, Nāriņa apsēdās uz kāda no krastā esošiem akmeņiem, pēkšņi sadzirdot skaļu - līdz sirds dziļumiem ievainojošu, satricinošu dārdu. Tas ar pelēku dūmu mutuļiem strauji tuvojās meitenei, un apstājās tikai gabaliņu pirms sastingušās ūdens meitas. Nāriņa nespēj bilst ne vārda. Tas pēkšņi viņu uzrunā. Esmu Tumsas dārds. Šī ir pirmā reize, kad mani redzi, bet mēs esam tikušies bieži, kopš tavu septiņu gadu vecuma es sāku tevi bieži apciemot -kā pēkšņas baiļu trīsas sirdī.

Jā! Nāriņa atbild, tu esi tas stindzinošais mirklis, kas nudien mani aizmidzina un noslāpē manu dzīvības dzirksti.

Šoreiz es nāku pie tevis, jo ir pienācis laiks man tevi pārņemt savā varā, teica Tumsas dārds. Tev vēl ir mēnesis laika. Un kā pēkšņi viņš ieradās, tā pazuda dūmu smacīgos kvēpos. Nāriņa sēdēja, baiļu stingumā, asaras mutuļiem mutuļoja pār viņas trīcošanjiem vaigiem, viņas āda sarāvās, palika pelēcīga, un tāda viņa turpat aizmiga.

Tai pat naktī, sapnī viņu apciemoja kāda starojoša būtne - viņa maigi uzrunā Nāriņu: "Sveika mana meita, esmu māmuļa Mēness. Tu esi gadu simteņiem, dzīvēm te klaiņojusi miglā un maldos pār savas dzīves ceļiem. Es vēroju tevi. Esmu kopā ar tevi visu šo laiku. Redzu, kas notiek. Tumsas Dārds vēlas paņemt tevi savā varā. Bet viņš nezin to, ka esi izredzēta - glābt savu esību, savu zemūdens valstību no pēkšņiem tumsas uzbrukumiem, jo tās ir tikai bailes no tā, ko tu neredzi, nespēj vēl ieraudzīt ar patiesības acīm. Tev ir dots laiks. Šajā laikā tev jāveic uzdevumi: 1) izglāb zivju mazuļus, kas četrās debesspusēs, visos okeanos mīt. 2) Ziemas dārza kupolu radi, kur silti un zaļi visu gadu ir; un 3) Būt mierā savas baiļu stundas mirklī, kad tumsa pār tevi nāks. Dāvāju tev pērļu sprādzi. Ar to ķemmējot savus matus, tu gūsi spēku un gudrību uzdevumus veikt."

Pēkšņi gaismas trieciens, un Nāriņa iztrūkstas no miega, sajusdama milzīgu spēka pieplūdumu un sirds atvērtību. Viņa sajūt to, ka ir vienkārši jāpeld un jāspēj uzdevumi laikā pildīt. Pirmo darbu veicot, viņai nenācās viegli atrast četras debespuses, kur zivju mazuļi tumsas valstībā iesprostoti mīt, taču Nāriņa ar pērļu sprādzes palīdzību apkopo Dieviško gudrību, sakoncentrē mīlestību atrod vietu, izkausē režģus un palaiž brīvībā mazos, kuri nu atpakaļ pie savām mātēm tiek. Ar otro uzdevumu viņai nācās likt lietā pieredzi augu audzēšanas jautājumos un lūdzot talkā darbīgos delfīnus. Tā tapa ziemas dārzs, piramīda, kas kristala stiklu ieskauta, dažnedažādu augu bagāta, uz karsto avotu vietas būvēta - kas kalpoja kā dziedinātava jūras iemītniemiem.

Trešais uzdevums netika pildīts, pirmajā brīdī tā liktos, jo pēkšņā, brāzmainā sajūtā atkal ieradās Tumsas Dārds.

Nāriņa saņēmās, sajuta, ka jāpaņem sprādze un jāsāk ķemmēt savas matu cirtas. Ķemmējot, sirsniņa nomierinājās.

Tumsas Dārds viņu uzrunāja: " Ir pienācis laiks! Nāc!"

Bet Nāriņa acu mirklī sāka izdalīt gaismu, spēcīgu žilbinošu gaismu. Un viss tapa skaidrs. Pēc neliela laika un pat tajā pašā brīdī no Tumsas Dārda izšķīlās mazs kurkulītis - zivju mazulis, viņš bija pelēks un nerimstoši trīcēja. Nāriņa to pacēla, un pieglauda pie sirds. Tajā pat mirklī kurkulīti pārņēma neizskaidrojams siltums, un gaismas ieskauts, tas aizlidoja debesīs.

Tā bija viena no neparastākajām Nāriņas dzīves pieredzēm.

Tai pat naktī Nāriņai ciemos atkal ieradās māmuļa Mēness:

" Tu esi paveikusi milzu ieguldījumu zemūdens valstībs, un Visa, kas Ir, kopējam labumam. Laimīgie, mīlestības piepildītie okeānu, jūru, un visu ūdeņu iemītnieki ir bezgalīgi pateicīgi.

Tu, Nāriņ, esi Mēness. Tu esi Mēnesmeita. Es tev dāvāju šo apskaidrības atslēgu, un māmuļa Mēness no apmetņa izvelk gliemžnīcu, kuru atverot, Nāriņa ierauga atslēgu ar mēness formas un krāsas piekariņu. " Tā ir tev, es tev to dāvāju, lai tu spētu turpināt atšķirt, un no malas vērot savas reakcijas, izpausmes, lai tu spēj baudīt un priecāties par šo dzīvi, šeit un tagad." " Jo nāks citi dārdi, bet šoreiz tu vienmēr to zināsi un spēsi to dziedināt, jo tu sapratīsi, ka katrā tumsā mīt kaut kas netverami nevainīgs un Dievišķs, kaut kas, kas var atdzimt no jauna un mirdzēt. Arī tumsas Dārds bija tikai savā ceļā apmaldījies puisēns, kas caur tevi piedzīvoja sevi patieso. PALDIES Tev Nāriņ! Tas bija tavs trešais uzdevums, ko izpildīji godam." "Paldies Tev, māmuļa Mēness", atbildēja Nāriņa, kurai acis mirdzēja, - kā no jauna radusies un atmodusies no dziļa miega.

Nākošā rītā mostoties, Nāriņa sajutās ar vēlmi radīt, dot un dalīties. Tā nu viņa devās, savā mierā, peldēt pretīm dzīvespriecīgiem piedzīvojumiem šajā zemūdens pasaulē gan tumsā, gan gaismā, gan augšā, gan lejā. Visur un vienmēr!

Nav komentāru

Komentēt